Tiesāšana
8 06 2010Pēdējā laikā ļoti daudz sanāk dzirdēt un lasīt par beisbola tiesāšanu. Droši vien visapspriestākais tiesneša lēmums šosezon būs MLB tiesneša Jim Joyce iedotais SAFE 9.inningā pie diviem autiem, kas izjauca Detroit Tigers pičera Armando Galarraga perfect game. Tiem, kas nezin, kas ir perfect game – tas ir tad, kad pičers neatļauj nevienam pretinieku komandas pičeram sasniegt 1. bāzi – diez gan nopietns sasniegums.
Bet par to nu Jūs varat izlasīt citur, jo es gribētu šeit iepostot dažus ļoti labus ieteikumus, ko esmu dzirdējis no dažādiem cilvēkiem pēdējā laikā saistībā ar tiesāšanu.
Parasti vislielākās diskusijas izraisa mājas bāzes tiesneša zonas tiesāšana. Tad nu šeit esmu saklausījies ļoti labus ieteikumus, ko, ja nāksies tiesāt, arī pats mēģināšu pielietot praksē. Amerikāņu žurnālists, kas dzīvo Beļģijā un spēlē tur arī beisbolu, savā pēdējā bloga ierakstā saka šādus vārdus – “maza straika zona krietni palēnina spēles gaitu un iznīcina pičerus“. Šim nu es pilnībā varētu piekrist, jo arī pašam ir nācies pičot, kad īsti nesaproti, kur tad ir jāmet, lai saņemtu straiku. Un šajā sakarā man galvā iesēdies Jāņa Ertnera ieteikums par mājas bāzes tiesāšanu, ko viņš smēlies no lieliskā somu/amerikāņu tiesneša Tony Jones – “visi ir straiki, kamēr es tiešām neredzu, ka tas bija bols“. Iesaku visiem mūsu tiesnešiem mēģināt ieviest šādu teoriju praksē, jo tas nāktu par labu visiem – vairs nebūtu jāspēlē tik daudz 3,5 vai 4 stundu spēles, jo rezultāti nebūtu tik kosmiski, un arī skatītājiem būtu interesantāk sekot līdzi spēles gaitai. Protams, ja pičers vispār nevar trāpīt zonā, tad pats vien ir vainīgs, jo arī tā gadās (kā tas man gadījās pēdējā spēlē pret Baldoni 
).
Un vēl varu piedāvāt vienu ieteikumu tiesāšanai laukumā no sevis, kas savā ziņā līdzinās Ertnera ieteikumam – laukuma izspēlēs mēģināt konstanti petiesāt par labu aizsardzībai. To iespējams pārfrāzēt arī tā – kamēr neredzu, ka skrējējs bija safe, viņš ir out. Iespējams pat pirms spēles abu komandu treneriem paziņot, ka ciešās izspēles tiesāsiet par labu aizsardzībai, līdz ar to pēc tam nevajadzētu rasties nekādām īpašām domstarpībām.
Ceru, ka šie ieteikumi palīdzēs mūsu tiesnešiem padarīt spēles ātrākas un rezultātus beisbolīgakus. Labrāt palasītu kādus komentārus par šo tematu.
vēstuli te nevar nosūtīt, tāpēc saku šeit – tev 5. rindiņā maza kļūdiņa ieviesusies
par JJ kļūdu – beigās jau viss izvērsies nenormāli pozitīvā ‘publicity stunt’ priekš MLB, tā kā..
Es negribu piekrist ne vienam, ne otram, t.i. – ne par straikzonu, ne par laukuma ‘pietiesāšanu’(kaut gan kuram interesē, ko domāju es).
Iemesls abos gadījumos ir viens un tas pats – beisbola tiesāšanā ir un paliks tas cilvēcīgais faktors(kļūdas un nestabilitāte). Lai sauc zonu atkarībā no sitēja – tā kā jāsauc, nevis taisa kaut kādas mistiskas performances kečerim aiz muguras.. Viens tiesnesis sauc zemo straiku pie potītes, otrs – virs ceļgala. Augstie arī vienam ir knapi pie pautiem(atvainojos), bet otram – padusēs. Tā jau katram tiesnesim atšķiras sapratne, tad kāpēc vēl dot kaut kādu papildus brīvību – drīzāk vajag stingri atgādināt pirms spēles, kur sākas un, kur beidzas zona. Kaut kādu pičinga izaugsmi ar šitādām atlaidēm varam gaidīt nākamajā dekādē…Par pietiesāšanu laukumā – ne Ertnera ieteikums, ne pārfrāzējums galīgi neskan labi. Tiesnesim gan aiz mājas, gan laukumā ir jābūt maksimāli piekasīgam gan uzbrukumam, gan aizsardzībai!
Varbūt mazliet pārspīlēti no manas puses, bet, iespējams, ka esmu nepareizi sapratis tavu domu
Šogad reāli neesmu redzējis nevienu pičeri šeit darbībā, bet spriežot pēc dzirdētā – tur vajag nevis atlaides dot, bet likt trenēties, trenēties un vēlreiz trenēties..
Vārds “pietiesāšana” gan šajā rakstā galīgi neiederas, jo tas liek domāt, ka tagad tiesnešiem jāļauj vaļa brīvi saukt outus un straikus, un manipulēt spēli pēc paša vēlēšanās
Tiesnesim ir jābūt vēlmei notiesāt katru spēles epizodi perfekti – nosaukt strike, ball, safe vai out – precīzi kāds bija spēles situācijas iznākums. Atrast to ideālāko pozīciju laukumā, no kuras spēles epizode vislabāk redzama vai visu spēles laiku saglabāt konstantu straika zonu un neiedot nevienu lieku strike vai ball. Respektīvi neiet runa par to, ka tiesnešiem būtu jāmeklē lieki straiki vai outi, un jādod viņi nepelnīti.
Manuprāt šeit būtu jārunā par attieksmi pret spēli – man patīk spēles, kur pičeri labi met, sitēji labi sit, outfields ķer, infields stabili taisa out, bet skrējēji ieņem bāzes skaisti slaidojot. Tas ir tas, ko es gribu redzēt laukumā, tādēļ īpaši šis situācijas es negribu palaist garām un iedot nepareizu call.
Manuprāt pičeris katru reizi uznāk uz kalniņa, lai mestu zonā vai uz tās robežas: tādēļ viņam izlaižot bumbiņu no rokas, tas būs strike. Kamēr bumbiņa lido, tas vēl arvien ir strike. Tikai virs mājasbāzes metiens kļūst par strike vai ball, kam seko attiecīgs tiesneša lēmums, kas tiek nosaukts brīdi pēc tam, kad bumbiņa notverta kečera cimdā.
Tas vienkārši ir veids, kā tiesnesis lasa spēli.
P.S. Mazās straika zonas manuprāt rodas gadījumā, ja tiesnesis grib tiesāt piekasīgi un superprecīzi. Rezultātā nonākot līdz situācijai, kad pilnīgi drošs un neapstrīdams par straiku var būt tikai centrā.
P.S.S. Vislabākās spēles vienmēr būs tās, kur spēlētāji labi un bez kļūdām dara savu darbu. Lielākajā daļā šādās izspēlēs tiesneša līdzdalība nemaz nav vajadzīga.
Patreiz esmu notiesājis 2 spēles uz mājas bāzes. Tas nekas ka draudzības. Esmu bijis diezgan strikts pret straik zonu, bet kopumā nav bijušas baigās pretenzijas no spēlētājiem. Ja gadās iedot kādu pepareizu call (es domāju S vai B), tiesnesim ir iespējas nākam reiz labot kļudu un turēt spēli grožos. Piekrītu Olafam ka tas tomēr paliek cilvēciskais faktors. Tas nu tā mans neprofesionālais novērojums.